Latvijas Kara muzejs

Latvijas Kara muzeja pirmsākumi saistās ar 1. pasaules kara notikumiem Latvijas teritorijā, ar nacionālo militāro vienību - latviešu strēlnieku bataljonu veidošanos cariskās Krievijas armijas sastāvā 1915.gadā. 1916.gada septembrī muzejs uzsāka savu darbību kā strēlnieku muzejs. Neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā līdz 1940.gadam muzejs bija Kara ministrijas pārziņā. No 1919.gada muzejs savu mājvietu atrada senajā Rīgas nocietinājumu tornī Pulvertornī. Galvenais muzeja darbības mērķis bija latviešu tautas cīņas par brīvību un neatkarību atspoguļošana muzeja ekspozīcijās, nacionālās pašapziņas celšana, Tēvzemes mīlestības ieaudzināšana. Muzejā bija izveidotas ekspozīcijas par viduslaiku un jauno laiku militārās vēstures tēmām, latviešu piedalīšanos Krievijas 1905.gada revolūcijā, 1.pasaules kara notikumiem, Neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšanu, Atbrīvošanas cīņām, valsts izveidošanu. Muzejā atradās bagātas ieroču, foto, dokumentu, ordeņu, formas tērpu un citas kolekcijas.
1937.gadā sākās respektablas Pulvertorņa piebūves celtniecība, kuru pabeidza 1940.gadā. Muzejs jaunajās telpās savu darbību izvērst nepaspēja, jo 1940.gada 17.jūnijā Latviju okupēja PSRS. Līdz ar Latvijas valsts institūciju likvidāciju, likvidēja arī Latvijas Kara muzeju. Daļa muzeja kolekciju pazuda, daļa tika nodota citiem muzejiem un arhīviem.
No 1957.gada ēkā atradās Latvijas PSR Revolūcijas muzejs, kurš Latvijas 20.gs. vēsturi interpretēja no padomju varas ideoloģijas viedokļa. Tomēr muzejs savas pastāvēšanas laikā bija savācis vērtīgas, padomju sistēmu raksturojošas kolekcijas. Sākoties Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas procesam, likumsakarīga bija arī Latvijas Kara muzeja atjaunošana 1990.gadā. Muzeja mērķis ir atklāt sabiedrībai sarežģīto Latvijas militāri politisko vēsturi, īpaši akcentējot 20.gadsimtu, kura laikā latviešu tautai nācās divas reizes izcīnīt savu neatkarību.